ANTROPOMORFĀ RAGANA.
24. aprīlis, 2024 pl. 20:42,
Nav komentāru
Pieņemot redzamu veidolu, raganas lielākoties izskatās pēc cilvēkiem: raganas ir gari, kas, runājot ar saimniecēm – raganu turētājām, pieņem cilvēka izskatu
Reizēm teikās minēti raganu atribūti, kas parasti saistīti ar to nodarbošanos – velējoties to darbarīki ir veļas vāles un velējamais sols,zogot pienu – slaucenes. Gan šajos, gan citos gadījumos raganu tēla nianses un atribūtus nosaka attiecīgais teikas sižets.
Galvenokārt Valmieras un Alūksnes rajona teikās biežāk minēts, ka raganas izskatās kā jaunas, skaistas meitenes vai sievietes: smuka, smalka freilene , divas smuki ģērbušās preilenes (, Vaidava), divas feinas dāmas (Jaunalūksne), trīs jaunas, smukas sievietes (Matīši), tās raksturotas arī kā brīnumskaistas ( Alsviķi)
Visbiežāk minētā „skaisto raganu” pazīme ir to garie dzeltenie mati: raganas ir jaunas meitas dzeltaniem matiem ( Jaunlaicene); divas ļoti skaistas meitas ar gariem dzelteniem matiem (Ziemeri), divas sievietes ar zelta matiem ( Bērzaine), tām ir gari, skaisti mati (, Raiskums). Tikai vienā gadījumā „skaisto raganu” mati raksturoti arī kā melni: Veclaicenē pierakstītā teikā stāstīts, ka raganas ir meitenes ar tīriem, gariem, melniem, „vaļainiem” matiem, ar baltu priekšautu un porcelāna slauktuvēm
Raganu mati nereti aprakstīti kā izlaisti, t.i., nesapīti bizēs, piemēram, Roņu purva ragana ir tāda smuka, mati vaļā un dzeltens priekšautiņš ( Grundzāle),
Tūjas Raganu gravas ragana ir skaista, skaista jauna meitiņa īsiem bruncīšiem, basām kājiņām, baltu priekšautiņu, krekliņā, vaļējiem matiņiem bet Ziemeros raganas ir lielas meitas vaļējiem matiem,. Izlaistie mati minēti arī Alūksnes rajonā pierakstītās parunās un salīdzinājumos:Izlaisti mati tradicionālajā lauku sabiedrībā uzskatīti par neprecētas meitas pazīmi un kā dēmoniskām būtnēm raksturīga īpašība izceļ to erotisko aspektu
Matu ķemmēšana, sēžot koku zaros, ir viena no tipiskām raganu nodarbēm tradīcijas austrumu areālā.
Valmieras rajonā starp Burtniekiem un Kocēniem, kā arī Alūksnes rajona Alsviķos pierakstīti septiņi varianti raganu teikas motīvam par to, kā cīņas laikā raganām izrautie mati pēc tam pārvēršas par sūnām.Par sūnām pārvērtušies mati pusnakts braucējam ir galvenā pazīme, ka naktī sastaptās kailās sievietes ir bijušas pārdabiskas būtnes, tāpēc situācija tiek klasificēta kā pārdabiska („spokošanās”).
Brīnumainās pārvērtības parasti tiek konstatētas nākamajā rītā, t.i., brīdī, kad raganu aktivitātes laiks jau ir beidzies.
Detalizētākie „skaisto raganu” apraksti atrodami Kārļa Bukuma pierakstītajos folkloras materiālos Kocēnu pagastā. Saskaņā ar Marijas Jekmanes stāstīto raganas bijušas dzeltani ģērbušās un tinušas matus ap pirkstiem .
Raganas bijušas dzeltanos bruņčos, ar melnu šķotel ,priekšā un gariem līdz papēžiem matiem, un kailām kājām. Tās velējušas un maldinājušas ļaudis Agrāk Zilā kalnā bijis ļoti daudz raganu. Ģērbušās melnos brunčos, dzeltēnās jakās. Mati gari līdz papēžiem...
Vērojama vien neliela variēšanās, nosaucot apģērba gabalu (priekšauts/jaka) vai jaucot melno un dzelteno apģērba krāsu (dzelteni brunči un melns priekšauts/melni brunči un dzeltena jaka). Tikai vienu reizi norādīts, ka raganām ir kailas kājas, citā reizē – ka tās maza auguma. Līdz papēžiem garie mati minēti visos trīs tekstos.Pamatojoties uz salīdzinoši trūcīgo materiālu, kurā minēta raganu apģērba krāsa , iespējams vienīgi konstatēt, ka Valmieras un Valkas rajonā rietumos no Vijciema raganām minēts spilgts (dzeltens, sarkans, melns) apģērbs , bet austrumos no Vijciema, pārsvarā Alūksnes rajonā, tas visos gadījumos ir balts.
Spilgtais apģērbs četros gadījumos minēts „Zili ziedi, zaļi ziedi, sprunguls vidū” tipa teikās. Teika pazīstama vairākos variantos tikai Kocēnu pagastā, tātad pārstāv lokālu ticējumteiku tipu, viens līdzīgs variants fiksēts arī Aumeisteros. Šīm teikām ir izteikti erotisks sižets, līdz ar to raganu spilgtajam apģērbam, līdzīgi kā izlaistajiem matiem, tajā ir noteikta funkcija – raganu pievilcības izcelšana.
Baltais raganu apģērbs minēts dažādos Alūksnes rajona teiku tipos, tāpēc to var uzskatīt par šim areālam raksturīgu tradīcijas korpusa komponenti. Teikās parasti norādīts, ka raganas ir balti tērptas meitenes vai sievietes.Baltā krāsa latviešu folklorā ir nozīmīga saistībā ar miršanu, bērēm, veļiem, viņsaules dievībām un gariem: mirušais baltās drēbēs parasti tika izvadīts baltā smilšu kalniņā, arheoloģiskajos izrakumos konstatēts, ka kapā nereti tika izkaisītas baltas smiltis; veļu valsts un Veļu mātes aprakstā minēta baltā krāsa; arī nelabā nāvē mirušo dvēseles, tostarp no tām radušies spoki, lietuvēni un vadātāji, bieži raksturoti kā balti tēli
Baltās drēbēs vai palagā iedomāti arī pārējie mirušo gari: Tie varējuši pieņemt arī dzīva cilvēka izskatu. Viņi esot ģērbušies garās drēbēs: naktīs – baltā palagā, dienās dažreiz melnās, dažreiz arī baltās drēbēs.
„Atbaidošā ragana” folkloras tekstos minēta apmēram divas reizes retāk nekā „skaistā ragana”. Tā, piemēram, Alsviķos stāstīts, ka raganas ir divas ļoti nesmukas sievietes vaļēji izpītiem matiem .
Pretēji „skaistajām raganām” šī tipa raganas netiek sauktas par jaunām meitenēm, bet gan par vecenēm.
Apē raganas raksturotas kā divas vecenes mālainā miesas krāsā ar slauktuvēm rokā , savukārt to apģērbs raksturots kā skrandas:
Kocēnos stāstīts, ka Zilā kalna tuvumā pie Skūpu mārkiem velējušās divas noplīsušas vecenes bet Jaunlaicenē raganas aprakstītas kā divas vecas, vecas vecenītes. Viņas bijušas tērpušās vecos, skrandainos bruncīšos un veciem jakiem mugurā. Kājas bijušas kailas un arī galvas, mati ļoti izpurkuši
Atbaidošā tipa raganām reizēm piedēvētas dzelzs ekstremitātes: Ērģemes Bozēnu purviņā raganas velējušās ar savām dzelzs dūrēm , savukārt Balvu apkārtnē raganas raksturojumā uzsvērti gari mati un dzelzs nagi Dzelzs nagi reizēm minēti arī lietuviešu laumu aprakstos.
"Atbaidošās raganas” salīdzinoši biežāk minētas teikās, kurās stāstīts par raganām, kas izslauc govīm pienu, savukārt „skaistās raganas” sastopamas teikās, kurās raganas velējas, pavedina vīriešus, šūpojas koku zaros un veic citas tipiskas darbības.
Raganām tipoloģiski līdzīgo mitoloģisko būtņu raksturojumā citu tautu priekšstatos arī nereti paralēli sastopams tēla skaistais un atbaidošais variants.
Tā, piemēram, lietuviešu laumes biežāk attēlotas kā padzīvojušas sievietes ar gariem matiem un lielām krūtīm, retāk kā skaistas meitenes, kam reizēm arī var būt gari mati un lielas krūtis un kas var parādīties kailas .
Atsevišķu tautu meža garu raksturojumā skaistais un neglītais tēla variants nereti ir apvienots: zviedru meža gars no priekšpuses izskatās kā skaista sieviete, no aizmugures – kā dobumains koka stumbrs Līdzīgā kārtā arī somu meža jaunavas no priekšpuses izskatās kā skaistas baltās drēbēs ģērbušās sievietes, no aizmugures – kā nokaltis, pūstošs koks
Gan atbaidošo, gan skaisto raganu raksturojumā reizēm uzsvērts to kailums. Četrās teikās norādīts, ka raganām esot kailas kājas.
Teikā par Priekuļu Būku Raganu kalnu norādīts, ka uz kalna naktī dejojot kailas raganas ( Priekuļi). Līdzīgs priekšstats fiksēts arī Balvu apkārtnē: ragana ir teiri plyka, ar gorim motim un dzelža nogim. Šāda raganu īpašība, iespējams, minēta vēl divās teikās. , trīs teikas par dēmoniskām sieviešu kārtas būtnēm, ko teicējs sauc par spokiem. Divās teikās šīs būtnes raksturotas kā kailas: daudz kailas sievietes (Burtnieki) un divi pliki sievieši .
Iespējams, ka uz raganu tradīciju attiecināma arī šī Valmieras apkārtnē pierakstītā teika: Tas pats Gailīšu saimnieks reiz mežā ieraudzījis divus plikus sieviešus ar pupiem kā kulēm uz celma sēžam un viens otram galvu ieskājam. Saimnieks tā pārbijies, ka skrējis, ko kājas nes, bet kājas no bailēm nemaz negribējušas klausīt. (, Valmiera).Viena no pārdabisko būtņu pazīmēm ir dažādas hipertrofētu izmēru ķermeņa daļas, piemēram, krūtis, ar ko tās velē veļu vai ko nēsā, pārmestas pār pleciem u.tml.
Lai gan kailums raganu tēla raksturojumā akcentēts salīdzinoši reti, tomēr minētie piemēri norāda, ka raganu tradīcijā šāds priekšstats nav bijis svešs.
No vienas puses, kailums ir dažādu dabas vai mirušo pasaulei piederīgo pārdabisko būtņu pazīme, kas tās nostāda opozīcijā kultūrtelpai, ko raksturo apģērbs. No otras puses, kailums īpaši izceļ antropomorfo sieviešu kārtas garu erotisko aspektu, ko tie izmanto, ievilinot cilvēkus, īpaši vīriešus, dzīvībai bīstamās situācijās
Zīmīgākās antropomorfās raganas tēla detaļas – baltais apģērbs, kailums un izlaistie mati – pārņemtas ciema raganu priekšstatos. Šīs izskata detaļas parasti attiecinātas tikai uz tā saucamajām piena raganām, tātad integrētas tajos ciema raganu priekšstatos, kas veidojušies uz vietējās nakts raganu tradīcijas bāzes. Nakts raganu izskata imitēšana ciema raganu tēlojumā liecina par abu priekšstatu ģenētisku saikni.
Antropomorfo raganu pārvietošanās veids teikās nav īpaši iztirzāts, tomēr nojaušams, ka tās galvenokārt ir pārvietojušās kājām – ejot vai skrienot. Cita veida pārvietošanās raganām nav raksturīga un minēta reti. Tā, piemēram, teikā par Mālupes silu stāstīts, ka raganas kā vēja nestas, pa pusei pa gaisu, pa pusei pa zemi, smiedamās, ar baltiem plīvuriem apklājušās, šim [kādam saimniekam] mācas virsū un velk no assgaliem tapas ārā (Mālupe).
Vēl kādā teikā minēts, ka, bēgot no vilkiem, ragana uzlaidusies uz šķūnīša jumta ( Lēdurga).
Tikai vienā teikā stāstīts, ka raganas pārvietojas jāšus uz zirgiem (Bērzaine).
Pāris citos gadījumos minēts, ka tās jāj uz slotas: Ļaudīm kādreiz iznācis vēlāku nākt gar Raganu kalnu no darba uz māju. Te viņi skaidri redzējuši, ka raganas aizjāj. Par zirgiem viņām bijušas slotas un pie rokas pastalas. Ļaudis domājuši, kur gan viņas citur jāj, kā uz kādu laidaru govis slaukt... ( Rencēni);
Kāds vīrs bijis ļoti drošs. Šis gājis pašā tumšākajā pusnaktī bez bailības. Reiz Jāņu naktī tas iedams ieraudzījis pulku raganu. Raganas esot ģērbušās baltās drēbēs un jājušas uz slotas kātiem dziedādamas... ( Jaunlaicene).
Raganu raksturojums šajos divos tekstos ļauj tos pieskaitīt nakts raganu tradīcijai, lai gan pārvietošanās uz slotas kāta atspoguļo salīdzinoši jaunākus priekšstatus par ciema raganām. Tām raksturīga jāšana vai lidošana uz dažāda veida priekšmetiem (slotām, piestām), dodoties uz raganu sabatiem, slaukt svešām govīm pienu utt. Iepriekš citētajā Rencēnu teikā minēts, ka raganām par zirgiem bijušas slotas un pie rokas pastalas. Šajā pašā pagastā, kur ciema raganu funkcijas piedēvētas spīganām, pierakstīta teika, kurā stāstīts, ka pie kādas kūts akas uz slotas kāta pielaidusies spīgana, kurai pie vienas rokas bija piesietas vecas vīzes, bet pie otras – pirts slota . Priekšstati par raganu pārvietošanos uz slotas un lidojot, visticamāk, ir aizgūti no jaunākās ciema raganu tradīcijas.
Filoloģijas doktors Sandis Laime
